Kāpēc "Didamm"?

Vārds „Didamm” nācis no senas dziesmas, kas, tāpat kā mūsu darbnīca, radusies pie jūras, un tik ļoti atklāj  latvieša sapņotāja raksturu un ilgas pēc skaistā. Tas ir arī personisks stāsts par dziesmu, kas nāk līdzi no bērnības.

Es redzēju jūriņā'ji, didam,
Uz akmeņa uguntiņu, didam.
Jūras māte tur žāvēja, didam,
Savu zeltu, sudrabiņu, didam.

Kaut jūriņa, Tu man dotu, didam,
Simto daļu savas mantas, didam.
Es sava'i līgavai, didam,
Zelta saktu dāvinātu, didam.

Zelta saktu, pērļu rotu, didam,
Dimantiņa gredzentiņu, didam.
No jūriņas pārbraucot'i, didam,
Mīļus vārdus parunātu, didam.

No jūriņas pārbraucot'i, didam,
Līgaviņu neatradu, didam.
Dzirdēj' ļaudis runājot'i, didam,
Tā pie cita aizgājusi, didam.

Ņem jūriņa savu zeltu, didam,
Man to vaira' nevajag'a, didam.
Līdz ar manu augumiņu, didam,
Glabā jūras dzelmītē'i, didam.

/Lībiešu tautasdziesma/